Sveces apgaismošanai sāktas izmantot jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Līdz elektrisko apgaismošanas līdzekļu ieviešanai tās bija viens no galvenajiem gaismas avotiem telpās. Arī mūsdienās, kad kāda iemesla dēļ elektrība ir atslēgta, tiek lietotas sveces.
Senajos laikos latviešiem nekādu apgaismošanas ierīču nebija. Daudzi darbi, kā lopu kopšana, dzirdīšana un barošana Ziemā noritēja tumsā. Rijas apgaismoja krāsns bedres, bet šķūņos rīkoja īpašus ceplīšus uz akmens mūra pamata. Šeit kūra nelielu uguni un dedzināja smalku sveķu malciņu. Apstākļi uzlabojās, kad radās ideja par sveču liešanu. Istabās skalu gaismu nomainīja sveces: Labāk pirku sveču podu, Nekā skalu vezumiņu: Ne man dienu istabā, Ne skangalu mēslainē. Sveču gaismā garie ziemas vakari kļuva gaišāki. Svecēm izgatavoja lukturus, svečturus. Sveces bija kā materiālās labklājības un turības pazīme. Svētkiem sveces lēja resnākas, lai tās ilgāk degtu. Arī lukturi, kuros tās nostiprināja, bija greznāki par ikdienā lietotajiem. Tie bija tā sauktie goda lukturi - kroņlukturi, kāzās, krustībās, lielās jubilejās, svētkos.
Senos laikos, kad ļaudīm vēl nebija pulksteņu, laiku noteica pēc saules, mēness un zvaigznēm. Arī gaiļa dziedāšana bija labs palīgs laika noteikšanā. Vēl tagad tautā dzird jautājam- tu celies pirmajos vai otrajos gaiļos?- Viņš jau guļ līdz trešajiem gaiļiem, saka par lielu gulētāju. Ar galveno gada laika iedalījumu- saulgriežu svētkiem- vien nepietika. Precīzākai laika noteikšanai bija vajadzīgs sīkāks laika iedalījums. Un tā radās dažādas svinamās dienas ziemā Zvaigznes diena (6. janvāris), Teņa diena (17. janvāris), Sveču diena (2. februāris), Agatas diena (5. februāris), Pelnu diena, Matīsa diena (24. februāris), Ģertrūdes diena (17. marts) utt.
februāris- Sveču diena ..ir viena no Māras dienām- Ziemas Māra (Pavasara māra- 25. marts, Vasaras māra- 2. jūlijs Lielā Māra- 15. augusts Mazā Māra- 8. septembrī) Tautā šo dienu vēl sauc dažādi: Svecaine, Grabenīca, Groninica, Vēja Diena, Govju diena. Sveču diena ir ziemas vidus un tāpat kā katrā gada laikā, svētkos, godos, darba un atpūtas brīžos tai bija savas dziesmas, rotaļas, paražas un savi ēdieni. Šajā dienā daudz jātērē un jāēd: Visu gadu naudu krāju Sveču dienas gaidīdams; Kad atnāca sveču diena, Tad naudiņa jātērē.
Sveču dienas paraža ir sveču liešana. Jālej sveces lai gaiši degtu. Sveces lej no aitu taukiem vai vaska. Sagriež bomeles- kokvilnas diegus sveces garumā un mērcē kausētos taukos tik ilgi, kamēr svece ir pietiekoši resna. Tad svece ir gatava. Sveču dienu sauc par Ziemas Māras- Marijas Dienu, jo kristīgajās baznīcās svētki apvīti ar tradicionāli latviskām ieražām un iedzīvināti dabiskajā gada apritē. Sveču dienas nozīme baznīcās: Katoļu un latviskajai katedrālei 2. februāris uzrāda īpašu notikumu — Sveču dienu (Grabenīcu, Govju dienu, Vēja dienu, Ziemas Māru, Aizgavēni) — ziemas vidū, kad pavasari nav aiz kalniem. No abiem galiem sveces dedzināmas. Iespējams, ka mūsu senčiem pirms kristīgās ticības pieņemšanas bijušas savas šķīšanas paražas ticīgajā pasaulē 5.gadsimtenī to skaidroja arī kā Marijas šķīstīšanas svētkus. Baznīcas liturģijā šī diena tiek saukta par Kunga priekšā stādīšanas jeb prezentācijas dienu, jo šajā sienā Baznīca mums liek atcerēties, ka Vissvētākā Jaunava Marija, izpildīdama šķīstīšanas likumu, ir stādījusi savu Dēlu Dieva priekšā. To uzskata arī kā reālu pateicības veidu, par „gaismu pagānu apgaismošanai”, kā attiecībā uz Pestītāju ir pateicis Simeons, un par kristīgās ticības gaismu. Baznīca apzinādamās, ka Pestītājs ir pasaules Gaisma, šo domu cenšas iedzīvināt ticīgajos ne tikai ar savu mācību, bet arī ar tādiem līdzekļiem kā sveču svētīšana un procesiju Kunga priekšā stādīšanas dienā un sveču iededzināšanu visur tur, kur ir sevišķi jūtama Kristus Kunga klātbūtne. Sveces aizdedzina cilvēkam piedzimstot un aizejot aizsaulē, lai tās radītu gaišu ceļu.
Sakarā ar Sveču dienu februārī, arī šis mēnesis ir nosaukts par Sveču mēnesi. 2. februāri svētu turēja kā Vēju dienu. Pūti, pūti Vēja māte, Stājies jele vakarā. Stājies jele vakarā, Valdi savas kalponītes.
Ļaudis lūdza Vēja māti, lai nenopūš, saudzē sveces liesmu. šai dienā negāja rijā kult, sienu un salmus nenēsāja - vējā nekaisīja. vēja dienā nav brīvs mājās klauvēties, trokšņot, lai vējš jumtus nenogāž. Nav brīvs nēsāt sienu un salmus, lai vējš vasarā sienu un labību neizputinātu, bet saudzētu. Lai gads būtu jautrs, labs un pats cilvēks būtu skaists - Sveču dienā jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. Bet galvenais šai dienā tomēr ir sveču liešana. Sveces lejamas tieši sveču dienā, lai tās jo gaiši un taupīgi degtu. Ja sveču lējējs dusmojas, tad sveces tumši deg un sprakšķ. Kad sveces lej un pirmo sveci aizdedzina, tad, lai gaiši degtu, jāsmejas, vai grib, vai ne. Tumša, tumša tā istaba. Nav svecīte dedzināta. Nu vēl Jānis sveces lēja
Par svecēm dzejnieki raksta dzeju, ir daudz ticējumu, mīklas un sakāmvārdu veltītas tieši svecēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru