L.Gūtmane sveces dievnamam lej jau daudzus gadus, pamazām izveidoti darba rīki un gūtas dažādas atziņas. „No tīra vaska sveces nevar liet," viņa saka, „noteikti jāpievieno parafīns. Vaska sveces siltumā liecas, parafīns tās padara stingrākas. Bet to nopirkt grūti, lietojam vecos krājumus, ko atradām baznīcas klētī vēl no senākiem laikiem. Mēģinājām Ventspils sveču fabrikā nopirkt, bet viņi laikam domā, ka mēs esam konkurenti, un vairs negrib pārdot. Aptiekā tas dārgs, maksā ap 10 latiem kilogramā. Tagad visiem pazīstamiem saku, lai nemet ārā sveču galus. Tas nekas, ka tie krāsaini, sveces izdodas tumšākas. Vasku iedod tie, kas nāk baznīcā, arī man pašai ir bites. Kas atnesuši vasku, tiem pretī tiek sveces. Mans kaimiņš tās dāvina, ciemos ejot, tā ir jauka velte. Vasks, ja tas tumšāks, vairākas reizes jāpārkausē un jāizkāš, lai kļūtu gaišāks. Daktij der tikai kokvilnas diegs." Reiz gadījies humpalu veikalā nopirkt lielu spoli, kas izskatījusies pēc kokvilnas, bet bijusi klāt sintētika, tādēļ dakts dega pārāk strauji. Nācies 50 sveces pārliet. Lina diegs arī nederot, tas vairāk gruzd, nav tādas liesmas. Tagad izmantoto diegu Leokādija kādreiz pirkusi tamborēšanai, to viņa saliek divkārt. „Ja dakts par resnu, svece deg pārāk strauji," viņa secina.
L.Gūtmane izmanto sametinātu metāla apli, kas atgādina karuseli, tajā var iekārt ap 50 daktīm. Kamēr sveces salej, paiet stundas trīs. Metode pavisam vienkārša. Dakti iesien stīpā, izkausē vasku un parafīnu, sajauc un tad lej ar bleķa bundžu, kam pielikts kāts. Laiku pa laikam jānogriež apakšējā daļa, kur nav dakts, sveces arī jāpagroza, lai vasks tiek vienādi uzliets no visām pusēm. Sveces viņa nerullē, kaut gan citi tā darot – viņasprāt, tad tās jāslapina ar ūdeni, lai nelīp pie galda. Vasks tiek kausēts uz gāzes plīts biezā čuguna katlā, nevis peldināts ūdenī. Ja vaskā iekļūst ūdens, sveces sprakšķ. Čuguna katlā vasks ilgāk saglabā karstumu, tomēr ir vairākkārt jāpārsilda. Ja tas ir pārāk karsts, gadās, ka visa svece notek, izkūst. Telpai jābūt mēreni siltai, tad sveces izdodas vienmērīgākas. Leokādija mēģinājusi liet formā, kas izgatavota no pārgrieztas plastmasas pudeles, tā noderējusi nešanai uz kapsētu. Formu vajag daudz, ilgs laiks paiet, kamēr tās atdziest, tādēļ šāda metode nav iepatikusies. Veikalos var nopirkt sveces, kas sarullētas no šūnām. „Esmu arī dažas tā darinājusi," saka L.Gūtmane, „bet baznīcai nederēja, tās neizdeg līdz galam."
Marta neatceras, cik gadus viņa lej sveces, saka, ka "gadi nāk un iet, kas tos visus skaitīs". Rēķins ir gaužām vienkāršs - kad baznīcai vajag, tad Marta sveces lej, apmēram reizi pārziemās. Dievkalpojumos sveces deg pie altāra. Parasti pa divām katrā pusē, svētkos pa trim. Materiālu daktij, pamatīgu kokvilnas auklas kamolu, viņai iedevusi kāda saimniece, un Marta droša - pietikšot pašai un palikšot arī nākamajai sveču lējējai.
Pirms sveces audzēšanas viņa degli stingri savij un nobrauka ar vaska gabaliņu, lai netinas vaļā. Marta neslēpj - viņa neko laukā nemetot, tāpēc vaskam pieliekot arī savāktās izdegušo sveču atliekas - lai neiet zudumā, izkausēju izdeglīšus, caur marli izkāšu un pielieku izkusušajam vaskam.
Izmantotas Jura Lipšņa un Teklas Šaiteres publikācijas laikrakstos "Kurzemnieks" un "Diena".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru